Ir automašīnas, kuras burtiski “izķer” no tirdzniecības laukumiem: tikko izvietoji sludinājumu — jau zvana, brauc skatīties, skaita rokasnaudu. Un ir tādas, kuru sludinājumi karājas nedēļām, mēnešiem — un nevienam par tām nav nekādas daļas
Pat pārpircēji, cilvēki bez bailēm un sirdsapziņas, dod priekšroku turēties no šīm mašīnām pa gabalu. Kāpēc? Viss ir vienkārši: vai nu nepārdosi, vai “ieberzīsies”. Lūk, septiņi šādi modeļi — nevis tāpēc, ka tie būtu slikti, bet gan tāpēc, ka ar tiem ir pārāk daudz galvassāpju. Vai nu nesatricināmi klienti, vai sapuvusi reputācija, vai likviditāte pilnīgā nullē. Bet kas pārpircējam ir svarīgi? Nopirkt lēti, pārdot ātri. Šīs automašīnas neprot ne vienu, ne otru.
7. Renault Fluence
Pārāk gudra savam tirgum — un pārāk “novecojusi” likviditātes ziņā. Kādreiz Fluence šķita lieliska alternatīva Jetta: liels, plašs, ar uzticamu motoru un Jatco variatoru. Taču problēma ir tajā, ka tautā tas nekad nekļuva par “savējo”. Cilvēki to vienkārši… nesaprot. Pircējs skatās uz to un nevar atcerēties pat nosaukumu.
Platforma no Megane, motors 1.6 vai 2.0, variators vai mehānika — viss it kā ir normāli, bet tirgus reaģē gausi. Pat “dzīvas” mašīnas par adekvātu cenu var stāvēt mēnešiem. Salons specifisks, rezerves daļas padārgas, bet pārdot Fluence — tas ir kā meklēt pircēju bibliotēkas kartei. Tāpēc pārpircēji cenšas paiet garām, pat ja cena ir kārdinoša: uzdrošināšanās neatmaksājas.
6. Hyundai Elantra HD / MD
Tā, kas ir laba ģimenē — bet novecojusi pārdošanā. Šīs Elantra paaudzes ir uzticamas, ekonomiskas un pilnīgi normālas automašīnas. Bet nelaime ir tāda: ja tu esi pārpircējs, tu nevari nopelnīt ar mašīnu, kuru kāds jau ir ekspluatējis “līdz kliņķim”. Un tādu Elantra tirgū ir vairākums. Tās pirka taksometriem, korporatīvajiem autoparkiem, kā pirmo mašīnu “nolemšanai”.
Jā, dzinējs ir vienkāršs 1.6, uzticams. Taču krāsojums ir vājš, plastmasa iekšpusē noveco ātri, un pārdot vairāk nekā 10 gadus vecu Elantra ir tas pats, kas pārliecināt kādu paņemt žāvētu banānu svaiga vietā. Cena neaug. Stāvoklis nepriecē. Tāpēc pārpircēji uzreiz paiet malā: saka, nē, nē, paldies, pameklēsim ko jaunāku.
5. Opel Astra J
Uzticamība ir normāla, bet pircēja bailes — milzīgas. Faktiski tas ir lielisks auto: vadāmība ir lieliska, motori ir visām gaumēm, kārbas — tāpat. Bet tirgus uz Opel skatās kā uz kaut ko pa pusei aizmirstu un bez perspektīvu. Turklāt zīmols ir “pārstartējies” kādas desmit reizes.
Lielākā problēma ir mīti: “dārgas rezerves daļas”, “vācieši, kurus neviens neapkalpo”, “elektronika gļuko”. Tagad pamēģini to pārdot cilvēkam, kurš vienkārši grib “kaut ko uzticamu par 7 tūkstošiem”. Viņš pat neies skatīties Astra, pat ja tā būs ideālā stāvoklī.
Savukārt pārpircējs nav labdaris. Kāpēc viņam mašīna, kurai sludinājumu portālā ir 40 skatījumi mēnesī? Tāpēc arī izvairās no Astra, pat ja patiesībā viss nav tik briesmīgi.
4. Chevrolet Malibu
Amerika, bet ne tā, kuru vēlas. It kā biznesa sedans — liels, komfortabls, kluss, ar lielisku skaņas izolāciju. Bet pārpircējam tas ir evolūcijas strupceļš. Tāpēc, ka Malibu ir kā sviestmaize ar ikriem skolas ēdnīcā: it kā forši, bet kurš to ēdīs? Jā, tā ir mīksta, plaša, ar normālu automātisko kārbu. Bet… tā nevienam nav vajadzīga. Klienti grib Camry, Optima vai sliktākajā gadījumā Sonata. Bet Malibu karājas sludinājumos pusgadu, un pat ar 200 tūkstošu nocenojumu neviens to neskatās.
Pārpircēji no šādām mašīnām baidās nevis tehniskā sastāva dēļ, bet gan totāla pieprasījuma trūkuma dēļ. Atvezi, noliki — un paliki ar to kā iemiets.
3. Peugeot 408
Virsbūve — kā kuģim. Bet interese par to — kā par zemūdeni. Šis francūzis centās būt “mūsu Jetta”: klīrenss 175 mm, bagāžnieks milzīgs, salons — kā flagmanim. Bet neaizgāja. Viss tēla dēļ: tauta joprojām atceras “frančus” kā dīvainus, dārgus apkopēs un ar “elektronikas gļukiem”. Patiesībā mašīna ir pilnīgi normāla: vienkārši motori, uzticama kārba, izturīga piekare. Bet, tiklīdz tai parādās nobraukums virs 150 000 km — viss, uzskati, ka tā ir pārgājusi “otrā svaiguma” kategorijā.
Pārpircēji zina: 408 — tā vienmēr ir kaulēšanās līdz asarām, kaudze dialogu tipa “bet tas taču ir Peugeot” un fināla “nu, es padomāšu”. Nepateicīgs segments, aiziet ilgi un lēti.
Attēlam ilustratīva nozīme. Tas ir 407
2. Ford Mondeo
Liels, komfortabls — un mūžīgais otrreizējā tirgus autsaiders. Mondeo mīl tie, kuri jau ir braukuši. Bet jaunam pircējam paskaidrot, kas tas par zvēru, ir praktiski neiespējami. To ir grūti pārdot, grūti apkalpot (īpaši, ja ir EcoBoost), un kopumā — tā ir mašīna, kuru skatās tikai tie, kuri jau saprot, ko meklē.
Bet šādi pircēji pārpircējiem nav klienti. Viņi rok, pēta, pārbauda ar biezuma mērītāju katru statni un kaulējas līdz pēdējam centiem. Un tas viss — dēļ vāģa, kas pēc tam vēl pārdosies kā nekustamais īpašums dziļi laukos. Tāpēc, pat ja Mondeo ir ideālā stāvoklī — pārpircējs tam neiet klāt. Tā nav tā govs, kas dod pienu.
1. Citroën C5
Pats “nepārpircēju” sedans. Vienkārši tāpēc, ka neviens to negrib. Citroën C5 ir ideāls “mīlestības klusumā” piemērs: ja atrod labu eksemplāru — kaifo. Bet vot pārdot to pēc tam — tas ir vesels stāsts. Pircējs būs viens uz visu apgabalu, un viņš atbrauks nevis ar naudu, bet ar kaudzi šaubu. Pneimo? Baidās. Hidro? Vēl jo vairāk. Elektronika? Uzreiz “paldies, nē”. Bet faktiski C5 ir komfortabls, uzticams, interesants. Taču tautas bailes ir dziļākas par loģiku. Tāpēc pārpircēji šādas mašīnas pat neizskata. Viņi tās nesaprot, klienti — vēl jo mazāk. Tas nozīmē — nekādu iespēju ātri apgrozīt naudu.
Secinājums
Šajās mašīnās nav nekā katastrofāla. Daudzas no tām ir pat ļoti cienījamas. Taču otrreizējais tirgus, īpaši pārpircēju rokās, dzīvo pēc citiem likumiem: likviditāte, atpazīstamība, klienta fobiju trūkums. Ja kaut viens no šiem punktiem nesakrīt — mašīnu vienkārši ignorē.
Tāpēc, ja vēlies būt uz viļņa — izvēlies nevis “labāko klasē”, bet labāko pieprasījumā. Citādi riskē kļūt par Fluence īpašnieku, kuru pārdod jau ceturto mēnesi — un atkal pazemini cenu.
